Darbs Daugavpilī un reģionos: kā izdzīvot laukos?

Nesen sāku domāt par to, kā būtu pārcelties uz dzīvi citā pilsētā. Tā varētu būt Daugavpils, bet tā varētu būt arī Liepāja, Grobiņa, Jelgava, Skrīveri, Jaunpiebalga vai jebkura cita pilsēta vai ciems reģionos. Varbūt kaut kur citur būtu tā īstā laime - tā laime, kas domāta tieši man. Aizbraukt tā vienkārši gan nav iespējams, jādomā arī par darbu - darbs Daugavpilī, Viļāņos, Ludzā, Rēzeknē, Balvos, Dagdā vai jebkurā citā pilsētā. Kur dos darbu, tur arī jādzīvo. Tieši tāpēc varbūt, galu galā, es dzīvoju Rīgā. Un te nu sapnis par izraušanos tuvāk pie dabas arī izgaist… Tomēr - vai gan dzīvot kur citur tiešām būtu tik neiespējami?

Tad nu savos domu labirintos maldoties, nonācu pie šī raksta. Zinu, ka gribētu strādāt ar savām rokām - liet sveces vai taisīt smaržīgas ziepes, rušināties dārzā, izaudzēt savus dārzeņus vai gatavot māla traukus. Tomēr vai ar to būtu pietiekami, lai izdzīvotu laukos? Gan jau vismaz sākumā tomēr būtu nepieciešams atrast arī kādu stabilu darba vietu - kaut vai uz pusslodzi vietējā bibliotekā kā garderobistei vai pārdevējai veikalā. Darbs Daugavpilī gan jau kaut ko varētu piedāvāt. Tajā pat laikā mūsdienās strādāt var arī attālināti, kas nozīmē, ka ir uzņēmumi, kuri savus darbiniekus gatavi nodarbināt no jebkuras vietas Latvijā. 

Līdz ar to, pārceļoties uz reģioniem, nav obligāti jāpārskata darba sludinājumi noteiktajā novadā, piemēram, meklējot darbs Daugavpilī sadaļu. Tik pat labi var meklēt darbu Rīgā, uzņēmumā, kas nodrošina iespēju strādāt attālināti. Visvaldzinošākā gan liekas iespēja izveidot pašai ko savu - radīt savu brendu, savu uzņēmumu, kļūstot sev pašai par darba devēju. Un iespējas taču ir - atliek tikai pieiet radoši. Un ja radoši nesanāk - paņemt jau gatavu ideju.

Filozofiska atkāpe

Interesanti, bet patiešām sāku apzināties, cik ļoti mūsu dzīvi nosaka darbs. Vai nu mājas ir pakārtotas darbam vai arī darbs - pakārtots mājām. Tomēr - ja mūs noteiktajai vietai nepiesaistītu darbs, vai mēs vispār šeit vēlētos dzīvot? Varbūt vajadzētu tieši otrādi - izvēlēties pilsētu, kur dzīvot, un tad meklēt darbu.

Lai nu kā būtu vai nebūtu, bet savu izvēli mēs tomēr izdarām. Šajā gadījumā - vai nu par labu dzīvei laukos, pieņemot, ka tas nozīmē lielākus izaicinājumus darba meklējumos, vai arī palikšanai stabilajā ofisa vidē tepat Rīgā. Mēs paši esam svaru kausi, kas nosliecas vienā vai otrā pusē. Un katram lēmumam līdzi nāk noteiktas ērtības vai tieši pretēji - grūtības. Varam jau sūdzēties, ka laukos ir mazāk iespēju. Un darbs Daugavpilī vai citā lauku pilsētā patiešām var nozīmēt, ka par darba devējiem jākļūst pašiem. Esošais piedāvājums laukos, jāatzīst, ir krietni vien šaurāks kā galvaspilsētā.

Lauku valdzinājums

Nav pat jāaizbrauc uz citu valsti, lai ieraudzītu dzīvi jaunā perspektīvā. Darbs Daugavpilī, pilsētā, kas ir vien dažu stundu attāluma braucienā no Rīgas, jau nāk komplektā ar pavisam citu ainavu, cilvēkiem, noskaņu un ikdienu. Brīžiem tā vien liekas, ka nemaz nepazīstu Latviju. Spānijas ielas Galīcijā man ir tuvākas kā mūsu mīļā Latgale, kur esmu bijusi tik vien kā Aglonā. 

Tomēr studiju laikos kopmītnēs dzīvojošie latgalieši bija tieši tie, kas izrādījās vissirsnīgākie un draudzīgākie starp pārējiem koju kaimiņiem. Labais iespaids par latgaliešiem arvien licis izjust vilkmi doties šajā virzienā -  tā varētu būt tā laimes saliņa, kur atrast lielāku vienotību gan ar dabu, gan cilvēkiem. 

Tik daudz ir stāstu par svētceļniekiem, kurus dāsni ar āboliem cienā Latgales sētās dzīvojošie pensionāri un kurus pavada priecīgi bērnu saucieni un ziņkārīgi skatieni. Protams, var aizdoties ceļojumā uz kādu no lauku sētām un iepazīt šo dzīvi tuvplānā turpat uz vietas. Tomēr tā būtu iespēja nogaršot tikai  saldu virskārtiņu, neiepazīstot, kas slēpjas dziļākos slāņos. Jebkurš ceļojums arvien ir tikai medusmēnesis. Bet kultūru un atšķirīgo mentalitāti var piedzīvot tikai ilgākā laika posmā. Latgalis, ventiņš vai rīdzinieks - to var pateikt pēc akcenta, bet tā ir arī cita veida domāšana un raksturs. Turklāt par noteikto reģionu vislabāk var mācīties atrodot darbu - tāpēc darbs Daugavpilī, Krāslavā, Zilupē, Viļakā vai kādā citā Latgales pilsētā noteikti ļautu iepazīt šo Latvijas reģionu daudz pilnvērtīgāk, skatot to ikdienas tuvplānā.

Darbs Daugavpilī un pasīvie ienākumi

Dzīve citā Latvijas pilsētā ir vieglāka, ja iespējams ienākumus gūt pasīvā veidā. Piemēram, iespējams izīrēt savu dzīvokli vai māju, kas atrodas Rīgā. Tādējādi var segt īres izdevumus jaunajā mājvietā. Turklāt Daugavpilī, Krāslavā un citās Latgales pilsētiņās iespējams atrast dzīvokļus par patiesi pievilcīgu un pārsteidzoši zemu īres maksu. Tas nozīmē, ka izīrējot savu Rīgas mājvietu, sanāks ne vien nomaksāt dzīvošanas izdevumus, bet arī pāri paliks citiem ikdienas izdevumiem. Un ja atrasts darbs Daugavpilī kaut vietējā veikalā, šī papildus summa var kļūt par iztrūkstošo puzles gabaliņu mājsaimniecības ekonomikā, lai spētu izdzīvot laukos.

Naudu var pelnīt arī internetā. Youtube video, kuros parādīta ikdienas dzīve, ir ļoti populāri, tiem ir miljoniem skatījumu - cilvēki labprāt brīvo laiku pavada vērojot, kā otrpus ekrānam kāds svešinieks gatavo pankūkas, kā izskatās svešu cilvēku mājas vai kā kaķis uz paklāja spēlējas ar kamoliņu. Tas nozīmē, ka dzīve un darbs Daugavpilī varētu kļūt par jaunā youtube kanāla nosaukumu. Lai sasniegtu lielāku auditoriju, saturu var veidot angļu valodā. Cilvēki labprāt dodas online ekskursijās pa pasaules pilsētām, kuras nav iespējams aplūkot klātienē. Kāpēc gan nekļūt par online gidu? Satura iespējas youtube ir bezgalīgas… Un pasīvie ienākumi pie veiksmīgas kanāla izveidošanas nekur neizpaliks. Bet kā jau jebkurš bizness, arī šis prasa savu uzdrīkstēšanos.

Kā gatavot ziepes?

Manuprāt, radošas nodarbošanās dzīvē sniedz vislielāko gandarījumu. Turklāt, ja tas var kalpot arī praktiskam mērķim, patīkama ir arī apziņa par sava darba lietderīgumu. Ziepju, māla trauku gatavošana, sveču liešana vai kādas citas radošas nodarbes var kļūt ne vien par prieka avotu ikdienā, bet arī var sniegt papildus ienākumus. Iespējams, izdosies pat izveidot savu brendu. Cilvēki labprāt izvēlas Latvijā radītus produktus, un lai ar tiem iepazīstinātu plašāku sabiedrību, brīvdienās iespējams piedalīties svētku tirdziņos dažādās Latvijas pilstētās.

Internetā pieejamas neskaitāmas instrukcijas par to, kā kaut ko pagatavot savām rokām, tāpat arī iespējams pieteikties meistarklasēm visdažādāko prasmju apgūšanai. Bet šīs prasmes apgūstot pašam, vēlāk šādas meistarklases jau var pasniegt savās mājās, kļūstot par skolotāju. Šī raksta beigās nolēmu aplūkot īsumā vienu no arodiem - ziepju gatavošanu. 

Ziepēm visas nepieciešamās sastāvdaļas iespējams atrast komplektā, piemēram, iegādājoties produktus ziepju gatavošanai tādos specializētajos veikalos kā “Ziepju virtuve“. Kā pamatsastāvdaļa ir ziepju bāze, bet tai pievienotas tiek smaržvielas, pārtikas krāsvielas un dabas veltes, pļavas ziedi vai sēkliņas. 

Lai pagatavotu ziepes, ziepju bāzi nepieciešams sildīt līdz tā izkūst. Kamēr šī bāze vēl ir silta, jāpievieno pārtikas krāsvielas. Tās aizstāt var arī ar dabiskās izcelsmes pigmentiem. Jo vairāk pievienotās krāsvielas, jo spilgtāks tonis. Lai ziepes izskatītos mirdzošākas, siltajai bāzei pievienot var arī perlamutra pigmentu. Lai ziepēm būtu patīkams aromāts, bāzei vēl siltai esot, jāpievieno sintētiskās kosmētiskās smaržvielas vai ēteriskās eļļas. Ziepju bāzi jāielej speciālās formās, kur tā vēlāk sacietē un iegūst vēlamo formu. Visbeidzot, var pievienot kādus dekoratīvus elementus, piemēram, ziedus vai sēkliņas. Pievienot var arī kafiju.

Vai darbs Daugavpilī jau mani gaida? 

Varbūt taisīt ziepes (burtiskā nozīmē) patiesi varētu būt mans sapņu nākotnes darbs Daugavpilī, Krāslavā, Viļakā, Baltinavā, Preiļos vai kādā citā no skaistajām Latgales pilsētiņām. Varbūt šobrīd tas liekas neticami, tomēr kas neriskē - tas nedzer šampanieti. Iespējams, cilvēki no visas Latgales būtu ieinteresēti apmeklēt manas ziepju gatavošanas meistarklases. Tās papildināt varētu arī citu arodu apgūšana - grozu pīšana, cimdu un džemperu adīšana, māla podu gatavošana, sveču liešana, utt. Es pati labprāt apmeklētu tādu rokdarbu centru, turklāt - tā būtu laba aktivitāte arī māmiņām ar bērniem. Un šāds centrs noderētu ne vien Daugavpilī, bet arī Rīgā.

Tomēr sirds darbu jau var darīt no jebkuras vietas. Bet ja tiešām sirds aizvedīs uz laukiem, tad es ticu, ka izdzīvot varēs. Turklāt šobrīd varbūt pat labāk kā pilsētā. Kara laikos iestādīt sētā savus kartupeļus, burkānus un bietes noteikti par ļaunu nenāks. Bet pilsētniekam jau nav, kur stādīt! Laukiem ir savs šarms, un darbs Daugavpilī vai citās lauku pilsētās noteikti veicina radošas pieejas meklēšanu!